Ziemas mistērija (fragments)

Tēli:

Fita
Līga
Flora
Festa
Rita
Ziemas karaliene
Klāvs

I

Visa skatuve sir zili zaļa. Fonā vēja šalkoņa. No labās puses iznāk Klāvs, rokās kompass, karte.

Klāvs: Te nu es esmu. Gāju pēc kartes, bet kaut kas atkal nogāja greizi.Šī ir pēdējā reize, kad klausu Līgu un piedalos sacensībās.

No aizkulisēm Līgas balss: Klāv! Kla-āv!

Klāvs: Uuu.uu

Līga uznāk no labās puses: Ko tu visu laiku maldies? Mums atlika viena uz minūti aizgriezties, kad tu jau pazudi!

Klāvs: Es nepazudu! Es meklēju nākošo punktu.

Līga: Bez mums?

Klāvs: Nē, man likās jūs man sekojat.

Līga: Likās. Ja liekas, var sasities!

Klāvs: Ha ha. Tu zini, kur mēs esam?

Līga: Jā.

Ienāk no labās Rita.

Rita: Klāv, tu mūs nobiedēji!

Līga: Rita pilnīgi aptraka.

Rita: Neaptraku gan. Piedod, ka man rūp drauga veselība.

Līga: Jā. Tev ir dzīva fantāzija.

Rita: Ar Klāvu varēja viss kaut kas notikt.

Klāvs: Piemēram?

Rita: Tu varēja paklupt aiz koka, sasities, iekļūt lāča nagos, vai iegrimt purvā, vai..

Klāvs: Meitenes, šeit nav ne lāču, ne purvu.

Rita: Tomēr viss pārējais no nosauktā varēja notikt.

Klāvs: Bet nenotika.

Rita: Un labi, ka tā.

Līga: Varam iet tālāk? Nevēlos jūsu muļķošanās dēļ palikt pēdējā vietā.

Visi: Labi.

Visi dodas uz kreiso tālāko stūri. Viņiem aiz muguras aizskrien Fita.

Rita atskatās: Ai.. (apstājas)

Klāvs: Kas notika? Kāpēc stāvam?

Pārējie arī apstājās.

Rita: Man likās, ka kāds mums seko.

Klāvs: Kurš? Tas lācis, kurš gandrīz mani apēda?

Klāvs smīkņā.

Rita: Nē. Es nezinu.

Klāvs: Varbūt vējš, vai kāds zars? Būuu

Rita: Jā, droši vien kāds zars tuvāk mugurai pakustējās.

Visi turpina ceļu. Nāk atpakaļ uz skatuves priekšu. Fita noskrien viņiem aiz muguras.

Rita atskatās.

Klāvs: Atkal zars?

Rita: Nezinu…

Klāvs: Tad ej pa priekšu, ja mežs tevi tik ļoti biedē.

Rita: Paldies!

Klāvs: Ņem kompasu. Rādīsi mums ceļu.

Rita: Labi. Kur tālāk jādodās.

Visi sanāk kopā. Skatās kartē.

Līga: Izskatās, ka pa kreisi. Austrumu virzienā.

Klāvs: Nē, tie ir rietumu.

Līga: Nē, austrumi!

Klāvs: Skaties, dod Rita man kompasu! Skatieties, te ir Ziemeļi. Tātad te rietumi.

Līga: Nē, tie ir autrumi. Ja mēs sekosim tev, atkal pazaudēsimies.

Klāvs: Nav smieklīgi. Katram varēja gadīties.

Rita: Miers, miers. Šoreiz Tev ir taisnība, tie ir rietumi.

Continue reading

Fragments “Noziegums istabā”

Darbojas:

Viņa – 32 gadi, konditore, kura mīl savu darbu

Viņš – 25 gadi, jauns, ambiciozs, bet nepieredzējis policists

I

Nozieguma vieta

Uz zemes tup sieviete. Viņai blakus apgāzts krēsls. Saplīsusi vāze un divi eklēri, apkritušā kartona kastītē. Turpat netālu arī skapītis.

Viņa: Tas … tas ir … tas ir bēdīgi …

Viņš ienāk: Cienītā palūgšu jūs piecelties kājās un sekot man uz iecirkni. Jūs ir  jānopratina kā galveno aizdomās turamo personu.

Viņa: Viņš vēl vakar pirka pie manis smalkmaizīti ar kanēli un dubulto šokolādes glazūru. Gan balto, gan brūno. Oriģināli mēs cepam ar brūno, bet viņam vienmēr vajadzēja, lai sagatavojam īpašu un pārlejam vēl arī ar balto. Pēc tam viņš vienmēr apmierināts gāja prom un atstāja labu tējas naudu. Ziniet mums konditorejā ir tāds stikla trauciņš, burciņa, tējas naudai, kas stāv tieši blakus kases aparātam. Bet tikai retais tajā kaut ko iemet. Viņš vienmēr, kad ieguva savu dubultās šokolādes kanēļa smalkmaizīti.

Viņš: Ļoti aizraujošs stāstiņš, bet nu celieties un ejam.

Viņa neceļās. Tikai lūkojas uz apgāzto krēslu.

Viņš: Kundze es jūs lūdzu. Nelieciet man jūs piespiest ar varu vai vēl ļaunāk, atsaukt papildspēkus.

Viņa: Viņš vienreiz bija atnācis ar kādu sievieti. Bet tikai vienreiz. Viņai bija gaiši, astē saņemti mati, un ļoti koša kleita. Pēc tam es viņu vairāk gan neredzēju. Mēs ar kolēģēm vēl pasmīkņājām, ka tas viņam aklais randiņš bijis. Laikam, nesaderēja raksturi, ka izšķīrās.

Viņš: Celieties! Continue reading

Lugas pēc pasūtījuma

Rakstu lugas amatierteātriem pēc pasūtījuma.

No Jums :

  • dalībnieku skaits;
  • vecums;
  • dzimumi;
  • 2-3 vēlamo tēmu idejas.

No manis divu mēnešu laikā luga.

Jautājumus, uzdevumus rakstiet uz e-pastu KLEOTEKSTI@INBOX.LV
Ir noformēta saimnieciskā darbība.

Saderinātie /fragments

Darbojas:
Minjona- 32 gadi, „līgava”, strādā par grāmatvedi
Dagnis- 45 gadi, „līgavainis”, strādā bruģēšanas uzņēmumā
Liena- 23 gadi, Minjonas jaunākā māsa, mēdz pie viņas palikt pa nakti, strādā pārtikas lielveikalā par kasieri
Jevgēnija- 48 gadi, Dagņa brūte, iepazinās ar viņu internetā, Rīgas dāma, skaistumkopšana salona īpašniece
Aurēlija- 63 gadi, Minjonas kaimiņiene, dzīvo pirmajā stāvā, bibliotekāre
Signe – 58 gadi, Minjonas kaimiņiene, dzīvo virs viņas, atraitne, ķīmijas skolotāja
Laine – 34 gadi, Minjonas labākā draudzene, pārtikas lielveikala vadītāja

Katra paņem pa maisam nes tos uz kāpņu telpas pusi. Ienāk Minjona, daudzām drēbju kārtām apģērbusies un vienu nelielu somiņu rokās, izspūrušiem matiem un izsmērētu kosmētiku.
Signe: Paskat, kas tas par nelaimes bērnu pie mums atnācis.
Minjona: Atvainojiet! Vai šī ir Baložu iela 3?
Aurēlija: Pareizi.
Minjona: Paldies! (meklē kabatās zīmīti, kur rakstīta precīza adrese)
Aurēlija uz Signi: Tā nu gan ir čūčala.
Signe iedunkā Aurēliju: Klusu! Vai tik tā nebūs mūsu jaunā kaimiņiene.
Aurēlija: Pareizi… Varbūt ir arī. Tikai…šādu putnu biedēkļu mums pilna pilsēta.
Signe: Atvainojos, vai jūs dzīvošiet šajā mājā?
Minjona nedzird.
Aurēlija: Kurla ar. (smejas)
Signe: Atvainojiet, jaunkundz!
Minjona: Ai…Jūs man kaut ko teicāt? Piedodiet, es nedzirdēju. Esmu kaut kur pazaudējusi lapiņu ar savu adresi.
Signe: Neraizējieties, mēs zinam, kur jūs dzīvosiet. Varam parādīt. Mums tāpat ir pa ceļam. Es dzīvoju stāvu virs jums.
Aurēlija: Un es tepat pirmajā stāvā.
Minjona: Cik gan tas būtu jauki no jūsu puses. Liels jums abām paldies!
Aurēlija: Nav jau par ko…
Signe: Cik neveikli…atvainojiet. (noliek savu maisu zemē) Mēs taču nemaz neiepazināmies. Esmu Signe.(sniedz roku) Pilsētas vidusskolas ķīmijas skolotāja un viņa ir Aurēlija… Continue reading

Kopā /fragments

Darbojas:
Biruta – ome
Jūlija – viņas vecākā meita
Irita – viņas jaunākā meita
Oļegs – Iritas vīrs
Felicita – Iritas vecākā meita
Rigonda – Iritas jaunākā meita
Ronalds – Iritas dēls
Kristers – Felicitas puisis

Ronalds: Tātad, pie kā mēs palikām? (dodas Kristera virzienā)
Kristers atkāpjoties: Pie darba. Jāgriež salāti.
Ronalds: Varbūt esi tāds pats mazulītis kā es? Vai arī divreiz vecāks? No kā tu kaunies?
Kristers: Man nav par ko kaunēties.
Ronalds: Baidies, ka mēs tevi nepieņemsim, ja uzzināsim tavu patieso vecumu? Un māsiņa būs spiesta tevi pamest, jo nesaņems mūsu atbalsu?
Kristers: Nē, nebaidos.
Ronalds bāžas Kristeram vēl vairāk virsū: Izskatās mazliet savādāk, ka baidies gan.
Kristers: Ko tu man piesējies!?
Ronaldrs: Mieru puisīt, mieru!
Kristers: Man ir divdesmit trīs! Saprati? (kliedzot) Divdesmi trīs.
Ronalds: Tu saki divdesmit trīs hmm…sanāk trīs gadi. Nav maz. Tu vairāk derētu Rigondai. Viņai arī ir divdesmit trīs. Šovakar viņa būs. Iepazīsieties. Viņa ir glīta.
Kristers: Kāpēc tu man to saki?
Ronalds: Patīk. Tava sejas izteiksme tajā klausoties ir burvīga.
Kristers: Tad paskaties vēl, patīksminies.(mēdās, rāda savu seju baisās izteiksmēs)
Ienāk Felicita ar salvetēm.

Felicita: Krister, ko tu dari?
Kristers nav manījis viņu, tāpēc izbīstās, paklūp: Neko.
Felicita: Nu labi, ja jūs nevarat sadzīvot, tad dodies Krister uz virtuvi, uzraugi pīrāgu, lai nepiedeg, kaut gan …es nezinu. Tas īsti pat neceļas uz augšu, kaut jau pusstundu ir krāsnī.
Kristers aiziet.

Continue reading

Pasaka par noburtajām māsām (fragments)

Darbojas:
Ļaunā Ragana
Labā Ragana
Raganu mamma
Trīs māsas
Četras draudzenes
Puisis
Meitene

I

Tumša, tumša istaba. Bēniņi. Tajos divas raganas sien buntītēs tējas.

Ļaunā ragana: Nesaprotu kāpēc mums ir jāsien tējas? Kāpēc mamma pati nevarēja visu izdarīt? Ja viņai vajag, lai pati arī sien!

Labā ragana: Māsiņ, nedusmojies! Mēs tāpat neko nedarījām. Skraidījām pa bēniņiem un spēlējām spēles.

Ļaunā ragana: Tas vismaz bija jautri. Es tās tējas pat nedzeru. Kāpēc man jāsien?

Labā ragana: Beigsi? Mamma ir nogurusi. Viņa visu dienu lasīja piparmētru lapiņas.

Ļaunā ragana: Un? Negribu siet! Nesiešu!

Labā ragana pieiet pie māsas, to apskauj: Māsiņ! Lūdzu, pabeigsim darbiņu un tad iesim paspēlēt tumsas spēles.

Ļaunā ragana: Negribu. Man ir apnikušas tavas tumsas spēles. Izdomā kaut ko jautrāku.

Laba ragana: Beidz bozties, māsiņ. Labāk pieturi man diedziņu, pavisam pirkstiņi mani vairs neklausa un nevaru sasiet mezgliņu.

Ļaunā ragana dusmīgu seju un pūšot gaisu tur māsas diegu. Viņa sien megliņu.

Labā ragana: Paldies, māsiņ! Tu biežāk varētu būt izpalīdzīga! Redzi, tas ir tik jauki! Tu redzēsi, labas lietas atnāk atpakaļ.

Ļauna ragana: Bla, bla, bla… šos savus tekstus vari kādam citam stāstīt.

Laba ragana: Turi aukliņu.

Ļaunā ragana: Atkal?

Labā ragana: Protams! Redzi, mums vēl vismaz astoņām buntītēm tējas pietiks.

Ļaunā ragana: Negribu, negribu, negribu! (spārda visu pa gaisu)

Labā ragana: Kušš…Nemodini mammu.

Ļaunā ragana: Viņai ir ciešs miegs. Gan neko nedzirdēs.

Labā ragana: Ak.., māsiņ….

Ienāk raganu mamma. Ļaunā ragana ieraugot mammu izrauj māsai no rokām tēju buntīti un aukliņu, izliekas, ka sien tējas.

Mamma: Meitenes, kas šeit notiek? Kāpēc dzirdu, ka kāda no jums kliedz? Continue reading

Tāds gadījums /fragments

Darbojas:

  • Bibliotekāre
  • Zaglis
  • Apkopējs
  • Vecākā māsa
  • Jaunāka māsa
  • Detektīve

I

Lauku bibliotēka. Bibliotekāres galds, krēsls. Gari plaukti, pilni grāmatu. Uz galda „radošais bardaks”. Ienāk bibliotekāre čivinot.
Bibliotekāre: Tra-la-la-lā, tri-li-li-lī. Tā… hmmm… Kartiņas vietā, durtiņas atslēgtas, grāmatas pa plauktiņiem, žurnāliņi uz galda. Ak, kāda es gan esmu malacīte.
   Iezvanās telefons. Bibliotekāre meklē to pa papīriem, nevar atrast. Visu, kas uz galda nomet zemē.
Bibliotekāre: Cik muļķīgi. Ja nu tas ir svarīgs zvans? Es taču esmu svarīga persona. Man varētu būt svarīgi zvani. Kā tad!
   Bibliotekāre turpina meklēt papīros. Tie nokrīt no galda. Ir blīkšķis. Telefona zvans apklust.
Bibliotekāre: Zvani vēl. Nu, kur esi pazudis? (ceļ no zemes visus nomestos papīrus) Tā kā tāda neveikla zilone. (paceļ no zemes arī nokritušo telefonu) Ai! Draudziņ, atdzīvojies! (cenšas salikt telefonu kopā, to ieslēgt. Neizdodas.) Ai! Ja šādi viss turpināsies, mani drīz atlaidīs. Pāris reizītes man jau ir draudēts. Nē, nē. Neko viņi neuzzinās. Visu sakārtošu, salikšu, i nemanīs. Kur ir skočs? (meklē to pa lādēm) Salīmēšu tevi un viss būs kārtībā. (atrod skoču, tin to ap saplīsušo telefonu, lai tas turētos kopā) Nu redz, kā jauns. Kas tas? (ierauga, ka ar skoču pielīmējusi arī savu pirksu. Tin visu atkal nost)
Bibliotēkā ielavās zaglis, jakā slēpjot grāmatu. Cenšas paslēpties aiz galda, aiz plauktiem, pieplok zemei. Līdz viņu pamana Bibliotekāre.
Bibliotekāre: Labdieniņas! Ko tad jūs tik zemu ejat?
Zaglis: Es neeju.
Bibliotekāre: Ak, paslēpāties, ja?
Zaglis: Jā. Tas ir nē, nepaslēpos. Man nokrita… Continue reading

Svētki visiem / fragments

Darbojas:
Aina
Dāvis
Enija
Grieta
Karlīna
Katrīna
Ksenija
Lāsma
Paula
Sandija
Zita

Uznāk Dāvis un viņa trīs meitenes.
Dāvis: Laukumiņam cauri esam izgājuši, te nu ir tas strauts, bet nekādu kempingu aiz tā neredz.
Paula: Varbūt mazliet tālāk. Pacietību
Grieta: Man sāk gribēties ēst.
Aina: Palūdz Dāvim kādu maizīti.
Grieta: Dāvi, iedod maizi.
Dāvis: Jāsaka ir – lūdzu!
Aina: Nesāciet atkal ķildoties.
Grieta: Lūdzu, iedod maizi, Dāvi!
Dāvis palūkojas savā somā ņem maisiņu, kurā ir maizītes.
Dāvis: Lūdzu!
Grieta paņem maisu : Tas ir tukšs! Kā tas var būt, mēs no rīta sasmērējām maizītes mums visiem, vienpadsmit.
Aina: Viņam, varbūt, pa ceļam būs izkritušas?(dodas jau meklēt)
Paula: Vai arī…viņš tās būs apēdis.
Dāvis: Jā, jā…apēdu. Laimīgas?
Grieta: Kā tu tā varēji? Tu esi tāds egoists! Ko mēs visi tagad ēdīsim? Diena vēl ir gara.
Dāvis: Paulai ir āboli!
Grieta: Jā, burvīgi. Apēdīsim ābolus, kas ir domāti zvēriem. Un ko kārsim eglītē un liksim silītē? Manis nestos atkritumu maisus?
Continue reading

Reiz ziemā…./fragments

Darbojas:
Lauva Aleksis
Zebra Mārtijs
Nīlzirdzene Glorija
Lemurs Džulians
Vāvere Skrets
Mamuts Manijs
Mamute Elija
Sliņķis Sids
Zobenzobu tīģeris Djego
Žirafe Melmens

_____________

Ārā tikmēr turpina snigt. Djego apsnieg.Viss laukums pieripo pilns ar sniega pikām. Ieskrien Skrets turot ķepās savu zīli. Meklē vietiņu, kur to noslēpt. Ierušina sniega kupenā. Skatās. Priecājas par savu izvēli. Dzird nākam Sidu. Skrets izbīstas,aizbēg.

Sids: Melmen! Uuu , kur esi palicis? (ierauga kupenu) Aiii, kāds es noguris. Sids jūtas ļoti saguris, meklējot draugu. Būs jāapguļas. (atlaižas uz kupenas atmuguriski) Ui…tā ir labi. Tik labi!
Atnāk Manijs.
Manijs: Sid!
Sids iemidzis, nedzird.
Manijs: Siid! Celies!
Sids: Es jau…es neguļu! Sids ir nomodā.
Manijs: Melmens ir jāmeklē, ne jāsnauž.
Sids: Viss skaidrs. (ar roku salutē, piesit ar pēdiņu pie otras kājas) Būs darīts! (aizskrien)
Ieskrien Elija.
Elija: Nāc Manij, Glorija esot redzējusi Melmenu netālu no ezera. Dodamies turp.
Manijs: Steidzamies!
Pa maliņu palūkojas Skrets, gaisu ostot. Redzot, ka neviena nav, pieskrien pie savas ozolzīles pārliecināties vai tā vēl ir savā vietā. Vēlas to paņemt, lai noslēptu drošākā vietā,bet tā ir iestrēgusi sniegā. Skrets to rauj, nesanāk. Viņš izdzird kādu nākam.Cenšas aizbēgt, meklē paslēptuvi, beigās nolemj izlikties, ka tikai sēž te un atpūšas, un apsēžas uz sniega kupenas-Djego.
Melmens: Atkal šitas te…Kāpēc tev ir jābūt visur  priekšā?  Pasaule ir tik liela, bet tu savu sīko snuķi un strupās kājas  ved tieši turp, kur esmu es. Ej….ej citur. (dzen Skretu prom no kupenes) Ļauj lielākajam  apsēsties!
Skrets bailīgi iet, nolūkojoties uz savu ozolzīli. Pieiet  pie tās.
Melmens: Ej, ej…pavisam prom.
Skrets aiziet, pavisam saskumis.
Melmens: Es nemākot spēlēt spēles.. Es esot parāk neveikls… Māku gan. Es visu māku. Labi…labi (kupena sakustās)…. Nespēlēšu tās jūsu spēlītes, tad redzēsim ko jūs darīsiet, kad vajadzēs no koka kādu nocelt, vai svētku eglītes galotnē zvaigznīti iespraust…  Lai nenāk pie manis.(kupena sakustās jau stiprāk) I neceriet. Nepalīdzēšu. (kupena atkal sakustās, Melmenam tas nepatīk un viņš no tās pieceļas) Ja esmu neveikls draugs, tad neveikls. Continue reading

Uz jumta (fragments)

Darbojas:
Krišjānis (K)
Laila (L) .

K: No jums, sievietēm, neko nevar saprast.
L: Ko Tu teici?
K strikti, pat mazliet aizkaitināts: Es teicu, ka no jums, sievietēm, neko, pilnīgi neko, nevar saprast.
L: Kādēļ tā?
K: Kā lai es to zinu. Tu uzaicini mani satikties uz jumta. Neko nepaskaidro. Tagad klusē. Tikai vēro ainavas. Ak, tāpēc Tu ataicināji. Pavērot māju jumtus.
L: Tu biji pamanījis, ka mūsu baznīcai ir divkrāsains jumts?
K: Ko?
L:Divkrāsains. Saulei rietot to ļoti labi var saskatīt. Viena pusē tas ir gaišāks, kā izbalojis burkāns, bet tur, kur ir galvenā ieeja tumšāks, kā labi nogatavojies ķirbis. Man liekas, ka tas arī gatavots no cita materiāla.
K pienāk pie L, skatās tajā pašā virzienā: Neredzu.
L: Tagad. Redzi kā saule spēlējas tajos oranžajos dakstiņos?
K: Nē. (pieiet tuvāk Lailai)
L: Un tagad redzi?
K: Nē, pilnīgi nekāda atšķirība. (pieiet vēl tuvāk L, viņus šķir vien pāris mm, lai pleci saskartos)
L jau klusākā balstiņā, koķeti: Tagad?
K: Sāku jau apjaust. Tur kāda nianse ir. (liecas L virzienā)
L: Redzi, es teicu. (vieglprātīgi paiet nost)
K: Laila.
L: Jā?
K: Tas ir viss? Continue reading