Ziemas mistērija (fragments)

Tēli:

Fita
Līga
Flora
Festa
Rita
Ziemas karaliene
Klāvs

I

Visa skatuve sir zili zaļa. Fonā vēja šalkoņa. No labās puses iznāk Klāvs, rokās kompass, karte.

Klāvs: Te nu es esmu. Gāju pēc kartes, bet kaut kas atkal nogāja greizi.Šī ir pēdējā reize, kad klausu Līgu un piedalos sacensībās.

No aizkulisēm Līgas balss: Klāv! Kla-āv!

Klāvs: Uuu.uu

Līga uznāk no labās puses: Ko tu visu laiku maldies? Mums atlika viena uz minūti aizgriezties, kad tu jau pazudi!

Klāvs: Es nepazudu! Es meklēju nākošo punktu.

Līga: Bez mums?

Klāvs: Nē, man likās jūs man sekojat.

Līga: Likās. Ja liekas, var sasities!

Klāvs: Ha ha. Tu zini, kur mēs esam?

Līga: Jā.

Ienāk no labās Rita.

Rita: Klāv, tu mūs nobiedēji!

Līga: Rita pilnīgi aptraka.

Rita: Neaptraku gan. Piedod, ka man rūp drauga veselība.

Līga: Jā. Tev ir dzīva fantāzija.

Rita: Ar Klāvu varēja viss kaut kas notikt.

Klāvs: Piemēram?

Rita: Tu varēja paklupt aiz koka, sasities, iekļūt lāča nagos, vai iegrimt purvā, vai..

Klāvs: Meitenes, šeit nav ne lāču, ne purvu.

Rita: Tomēr viss pārējais no nosauktā varēja notikt.

Klāvs: Bet nenotika.

Rita: Un labi, ka tā.

Līga: Varam iet tālāk? Nevēlos jūsu muļķošanās dēļ palikt pēdējā vietā.

Visi: Labi.

Visi dodas uz kreiso tālāko stūri. Viņiem aiz muguras aizskrien Fita.

Rita atskatās: Ai.. (apstājas)

Klāvs: Kas notika? Kāpēc stāvam?

Pārējie arī apstājās.

Rita: Man likās, ka kāds mums seko.

Klāvs: Kurš? Tas lācis, kurš gandrīz mani apēda?

Klāvs smīkņā.

Rita: Nē. Es nezinu.

Klāvs: Varbūt vējš, vai kāds zars? Būuu

Rita: Jā, droši vien kāds zars tuvāk mugurai pakustējās.

Visi turpina ceļu. Nāk atpakaļ uz skatuves priekšu. Fita noskrien viņiem aiz muguras.

Rita atskatās.

Klāvs: Atkal zars?

Rita: Nezinu…

Klāvs: Tad ej pa priekšu, ja mežs tevi tik ļoti biedē.

Rita: Paldies!

Klāvs: Ņem kompasu. Rādīsi mums ceļu.

Rita: Labi. Kur tālāk jādodās.

Visi sanāk kopā. Skatās kartē.

Līga: Izskatās, ka pa kreisi. Austrumu virzienā.

Klāvs: Nē, tie ir rietumu.

Līga: Nē, austrumi!

Klāvs: Skaties, dod Rita man kompasu! Skatieties, te ir Ziemeļi. Tātad te rietumi.

Līga: Nē, tie ir autrumi. Ja mēs sekosim tev, atkal pazaudēsimies.

Klāvs: Nav smieklīgi. Katram varēja gadīties.

Rita: Miers, miers. Šoreiz Tev ir taisnība, tie ir rietumi.

Continue reading

Fragments “Noziegums istabā”

Darbojas:

Viņa – 32 gadi, konditore, kura mīl savu darbu

Viņš – 25 gadi, jauns, ambiciozs, bet nepieredzējis policists

I

Nozieguma vieta

Uz zemes tup sieviete. Viņai blakus apgāzts krēsls. Saplīsusi vāze un divi eklēri, apkritušā kartona kastītē. Turpat netālu arī skapītis.

Viņa: Tas … tas ir … tas ir bēdīgi …

Viņš ienāk: Cienītā palūgšu jūs piecelties kājās un sekot man uz iecirkni. Jūs ir  jānopratina kā galveno aizdomās turamo personu.

Viņa: Viņš vēl vakar pirka pie manis smalkmaizīti ar kanēli un dubulto šokolādes glazūru. Gan balto, gan brūno. Oriģināli mēs cepam ar brūno, bet viņam vienmēr vajadzēja, lai sagatavojam īpašu un pārlejam vēl arī ar balto. Pēc tam viņš vienmēr apmierināts gāja prom un atstāja labu tējas naudu. Ziniet mums konditorejā ir tāds stikla trauciņš, burciņa, tējas naudai, kas stāv tieši blakus kases aparātam. Bet tikai retais tajā kaut ko iemet. Viņš vienmēr, kad ieguva savu dubultās šokolādes kanēļa smalkmaizīti.

Viņš: Ļoti aizraujošs stāstiņš, bet nu celieties un ejam.

Viņa neceļās. Tikai lūkojas uz apgāzto krēslu.

Viņš: Kundze es jūs lūdzu. Nelieciet man jūs piespiest ar varu vai vēl ļaunāk, atsaukt papildspēkus.

Viņa: Viņš vienreiz bija atnācis ar kādu sievieti. Bet tikai vienreiz. Viņai bija gaiši, astē saņemti mati, un ļoti koša kleita. Pēc tam es viņu vairāk gan neredzēju. Mēs ar kolēģēm vēl pasmīkņājām, ka tas viņam aklais randiņš bijis. Laikam, nesaderēja raksturi, ka izšķīrās.

Viņš: Celieties! Continue reading

Māja biezoknī

Divi soļi šķīra viņu no šī nama. Bija ieti jau simtiem lielāki un mazāki. Nē, tūkstošiem, ja ne miljoniem soļu. No sākuma viņa skrēja, tad gāja platiem, mamma par tiem teiktu, ka slāšana, bet tagad katrs solis tapa gausi, lielu piespiešanos, it kā viņai būtu jāpaceļ tonna svina duncīšu ar katru kāju. Pat tad, kad tika sakopoti visi spēki, lai vēl vienu, kaut vienu soli spertu uz priekšu, tas sanāca tik vārs un mazs, ka radīja sajūtu, virzība tālāk vairs nenotiek.

Viņai sala. Jau vairākas stundas. Nē, pat dienas, varbūt pat nedēļu. Nē, nedēļa vēl nebūs pagājusi. Viņa neatminējās, ka būtu gulējusi sešas naktis. Patiesību sakot, viņa neatminējās, ka būtu gulējusi kaut vienu nakti. Mazliet iesnaudusies aiz noguruma, varbūt, bet ne gulējusi, kur nu vēl pilnas astoņas skaistuma stundas. Viss bija sagriezies un kļuvis neatšķetināms. Īpaši spēcīgi aukstums iekaroja viņas ķermeni pēc lietus, kas vakar, vai, varbūt, aizvakar samērcēja visu, kas viņai bija mugurā. Bija rudens. Tam nevajadzētu būt nekam īpašam vai pārsteidzošam. Tikai brīdī, kad laiks starp kokiem ir tik ļoti pašu ietekmējošs, tiek cerēts, ka diena būs sausa, bez nokrišņiem, ka spīdēs saule. Nespīdēja. Vai nu saules nebija vai arī koku lapotnes ir tik kuplas, ka tā nespēja caur tām ieraudzīt sūnāju.

Pēc šīm dienām, kas pilnas ar cīņu par dzīvību, izdzīvošanas uzvarām, beidzot viņa ieraudzīja logu, kurā dega gaisma. Tagad, kad palikuši vien divi soļi, viņa apstājās. Kājas uz priekšu vairs negāja. Kā iespītējušās, turējās vienā vietā. Ne solis uz priekšu, ne atpakaļ. Viss spēks biju viņu pametis. Ikdienā viņa spēja strādāt divpadsmit stundas, pēc tam vēl braukt pie mammas, pagatavot viņai un slimajam tēvam vakariņas, atgriezties savā dzīvoklī, lai to sakoptu nākošās dienas viesiem, kuri caur airbnb.com bija rezervējuši pie viņas naktsmājas, uz divām stundām piesēst pie dažādu līgumu analīzes darba vajadzībām un gulēt vien četras reizēm piecas stundas diennaktī un nejust ne mazāko spēku izsīkumu.

Kāda dzīves ironija – elpa vēlas apstāties tieši mirkli pirms sasniegts mērķis. Viņa stāvēja sakumpušu muguru, sapinkātiem matiem, vēderu, kas ierāvies ciešāk pie mugurkaula, lai tik ļoti nesaltu un vējš neiesvilpotu tukšajā vēderā, nespēkā drebošām kājām, un skatījās logā. Tā stiklotās rūtis bija ietvertas pelēkā. Tajā spēlējās līnijas ar lokiem. Kādā no šiem lokiem bija acs, no kuras agrāk pret Pasauli bija stiepies zars. Tālāk jaunas līnijas un jauni loki. Tā viņas acis klejoja ap logu, līdz atdūrās pret liesmu. Logam uz palodzes bija nolikta viena balta, gara svece. Tās dakts dega. Liesmā atklāti slēpās liela dzīvības enerģija. Kaut viņa spētu to aizņemties. Viņa vēroja kā liesma paceļas augstāk, stāvus, kā tā lieliem vēzieniem liecās pa labi, pa kreisi, uz aizkariem, bet tos neskarot. Šķita, ka kāds to šūpo.  dejaiNe liegi, bet ar sparu. Viņas acu zīlītes sekoja liesmas kā hipnotizētas.
Viss pazuda. Apklusa domas. Palika silti.

Continue reading

Lugas pēc pasūtījuma

Rakstu lugas amatierteātriem pēc pasūtījuma.

No Jums :

  • dalībnieku skaits;
  • vecums;
  • dzimumi;
  • 2-3 vēlamo tēmu idejas.

No manis divu mēnešu laikā luga.

Jautājumus, uzdevumus rakstiet uz e-pastu KLEOTEKSTI@INBOX.LV
Ir noformēta saimnieciskā darbība.

Saderinātie /fragments

Darbojas:
Minjona- 32 gadi, „līgava”, strādā par grāmatvedi
Dagnis- 45 gadi, „līgavainis”, strādā bruģēšanas uzņēmumā
Liena- 23 gadi, Minjonas jaunākā māsa, mēdz pie viņas palikt pa nakti, strādā pārtikas lielveikalā par kasieri
Jevgēnija- 48 gadi, Dagņa brūte, iepazinās ar viņu internetā, Rīgas dāma, skaistumkopšana salona īpašniece
Aurēlija- 63 gadi, Minjonas kaimiņiene, dzīvo pirmajā stāvā, bibliotekāre
Signe – 58 gadi, Minjonas kaimiņiene, dzīvo virs viņas, atraitne, ķīmijas skolotāja
Laine – 34 gadi, Minjonas labākā draudzene, pārtikas lielveikala vadītāja

Katra paņem pa maisam nes tos uz kāpņu telpas pusi. Ienāk Minjona, daudzām drēbju kārtām apģērbusies un vienu nelielu somiņu rokās, izspūrušiem matiem un izsmērētu kosmētiku.
Signe: Paskat, kas tas par nelaimes bērnu pie mums atnācis.
Minjona: Atvainojiet! Vai šī ir Baložu iela 3?
Aurēlija: Pareizi.
Minjona: Paldies! (meklē kabatās zīmīti, kur rakstīta precīza adrese)
Aurēlija uz Signi: Tā nu gan ir čūčala.
Signe iedunkā Aurēliju: Klusu! Vai tik tā nebūs mūsu jaunā kaimiņiene.
Aurēlija: Pareizi… Varbūt ir arī. Tikai…šādu putnu biedēkļu mums pilna pilsēta.
Signe: Atvainojos, vai jūs dzīvošiet šajā mājā?
Minjona nedzird.
Aurēlija: Kurla ar. (smejas)
Signe: Atvainojiet, jaunkundz!
Minjona: Ai…Jūs man kaut ko teicāt? Piedodiet, es nedzirdēju. Esmu kaut kur pazaudējusi lapiņu ar savu adresi.
Signe: Neraizējieties, mēs zinam, kur jūs dzīvosiet. Varam parādīt. Mums tāpat ir pa ceļam. Es dzīvoju stāvu virs jums.
Aurēlija: Un es tepat pirmajā stāvā.
Minjona: Cik gan tas būtu jauki no jūsu puses. Liels jums abām paldies!
Aurēlija: Nav jau par ko…
Signe: Cik neveikli…atvainojiet. (noliek savu maisu zemē) Mēs taču nemaz neiepazināmies. Esmu Signe.(sniedz roku) Pilsētas vidusskolas ķīmijas skolotāja un viņa ir Aurēlija… Continue reading

Kopā /fragments

Darbojas:
Biruta – ome
Jūlija – viņas vecākā meita
Irita – viņas jaunākā meita
Oļegs – Iritas vīrs
Felicita – Iritas vecākā meita
Rigonda – Iritas jaunākā meita
Ronalds – Iritas dēls
Kristers – Felicitas puisis

Ronalds: Tātad, pie kā mēs palikām? (dodas Kristera virzienā)
Kristers atkāpjoties: Pie darba. Jāgriež salāti.
Ronalds: Varbūt esi tāds pats mazulītis kā es? Vai arī divreiz vecāks? No kā tu kaunies?
Kristers: Man nav par ko kaunēties.
Ronalds: Baidies, ka mēs tevi nepieņemsim, ja uzzināsim tavu patieso vecumu? Un māsiņa būs spiesta tevi pamest, jo nesaņems mūsu atbalsu?
Kristers: Nē, nebaidos.
Ronalds bāžas Kristeram vēl vairāk virsū: Izskatās mazliet savādāk, ka baidies gan.
Kristers: Ko tu man piesējies!?
Ronaldrs: Mieru puisīt, mieru!
Kristers: Man ir divdesmit trīs! Saprati? (kliedzot) Divdesmi trīs.
Ronalds: Tu saki divdesmit trīs hmm…sanāk trīs gadi. Nav maz. Tu vairāk derētu Rigondai. Viņai arī ir divdesmit trīs. Šovakar viņa būs. Iepazīsieties. Viņa ir glīta.
Kristers: Kāpēc tu man to saki?
Ronalds: Patīk. Tava sejas izteiksme tajā klausoties ir burvīga.
Kristers: Tad paskaties vēl, patīksminies.(mēdās, rāda savu seju baisās izteiksmēs)
Ienāk Felicita ar salvetēm.

Felicita: Krister, ko tu dari?
Kristers nav manījis viņu, tāpēc izbīstās, paklūp: Neko.
Felicita: Nu labi, ja jūs nevarat sadzīvot, tad dodies Krister uz virtuvi, uzraugi pīrāgu, lai nepiedeg, kaut gan …es nezinu. Tas īsti pat neceļas uz augšu, kaut jau pusstundu ir krāsnī.
Kristers aiziet.

Continue reading

Laulātie

Viņa, drebošu sirdi, vēl pēdējo, reizi pirms došanās iekšā studijā, ielūkojās vīram acīs, viņu noskūpstot. Tā, ka lūpas vien maigi skar viena otru, bet sajūtās, visa tā lielā mīlestība, ko viņa pret viņu ir jutusi visus šos 45 laulības gadus, caurstrāvoja skūpstu. Viņš cieši satvēra viņas plaukstu. Tāpat kā jaunībā, kad pirmo reizi šo jauko būtni savā dzīvē ieraudzīja. Viņš toreiz bija ieradies uz savu pirmo pilsētas balli, kur meitenes bija neiepazītas, jaunas, pavisam svešas, un uzreiz viņa skatienu nozaga šī rudmate, ar kvēlojošām acīm. Viņš piesteidzās pie jaunietes, satvēra viņas roku un ar vādiem “dejojam” uzveda uz deju plača un tā, jau vairāk kā 45 gadus kopā ar viņu caur dzīvi dejo.

Viņš atvēra durvis, galanti palaida, savu mīļoto sievu pa priekšu. Viņa iegāja milzīgā telpā, kas bija prožektoru izgaismota. Vienā telpas stūrī pie kameras sēdēja operators, citā otrs, ar lielu alus vēderu, ka jābrīnās, kā viņš spēj saredzēt, kas kameras acī notiek. Pie pāra pienāca gaišmataina sieviete, zaļganā kostīmā, siltu smaidu viņus sveicinot, un laipni aicinot apsēsties visgaišākajā telpas vietā- uz sarunu šova viesu dīvāna. Jā, abiem šī ir pavisam jauna pieredze. Viņi uzaicināti pastāstīt par savu ilgo laulību dzīvi, veiksmes stāstu jau 45 gadu garumā.

Viņa kautri apsēžās dīvāna stūrītī, viņš braši ieņem ērtāko vietu uz dīvāna, pievelk sievu sev tuvāk. Tiklīdz abi iekārtojušies, pie viņiem pieskrien grimmētāja, ar desmitiem otu un seja krāsu, lai padarītu abu sejas piemērotākas kamerām. Grimmētaja pēc padarītā darba smej- tagad neviens uz abu sejām raugoties nenoticēs, ka viņi precēti jau 45 gadus. Šova režisore vēl dod pēdējos norādījumus kā apsēsties, lai kamerās labāk izskatītots, kurā kamerā skatīties, uz kurām gaismām reaģēt, un šova vadītāja iedrošina, ja kāds no uzdotajiem jautajumiem viņus mulsina, lai droši tos noraida. Šis esot attiecību stāstu raidījumus, ne dzelteno lapeļu.

Viņa dziļi ievelk elpu, dzird kādu saucam- sākam, tad aplausus, kaut skatītājus nemana, aizver smagi plakstiņus, noskaita līdz trīs, atver tos un smaida tieši pretī kamerai, kas nu lūkojas viņas sejā, kamēr vadītaja sauc viņas vārdu. Continue reading

Pasaka par noburtajām māsām (fragments)

Darbojas:
Ļaunā Ragana
Labā Ragana
Raganu mamma
Trīs māsas
Četras draudzenes
Puisis
Meitene

I

Tumša, tumša istaba. Bēniņi. Tajos divas raganas sien buntītēs tējas.

Ļaunā ragana: Nesaprotu kāpēc mums ir jāsien tējas? Kāpēc mamma pati nevarēja visu izdarīt? Ja viņai vajag, lai pati arī sien!

Labā ragana: Māsiņ, nedusmojies! Mēs tāpat neko nedarījām. Skraidījām pa bēniņiem un spēlējām spēles.

Ļaunā ragana: Tas vismaz bija jautri. Es tās tējas pat nedzeru. Kāpēc man jāsien?

Labā ragana: Beigsi? Mamma ir nogurusi. Viņa visu dienu lasīja piparmētru lapiņas.

Ļaunā ragana: Un? Negribu siet! Nesiešu!

Labā ragana pieiet pie māsas, to apskauj: Māsiņ! Lūdzu, pabeigsim darbiņu un tad iesim paspēlēt tumsas spēles.

Ļaunā ragana: Negribu. Man ir apnikušas tavas tumsas spēles. Izdomā kaut ko jautrāku.

Laba ragana: Beidz bozties, māsiņ. Labāk pieturi man diedziņu, pavisam pirkstiņi mani vairs neklausa un nevaru sasiet mezgliņu.

Ļaunā ragana dusmīgu seju un pūšot gaisu tur māsas diegu. Viņa sien megliņu.

Labā ragana: Paldies, māsiņ! Tu biežāk varētu būt izpalīdzīga! Redzi, tas ir tik jauki! Tu redzēsi, labas lietas atnāk atpakaļ.

Ļauna ragana: Bla, bla, bla… šos savus tekstus vari kādam citam stāstīt.

Laba ragana: Turi aukliņu.

Ļaunā ragana: Atkal?

Labā ragana: Protams! Redzi, mums vēl vismaz astoņām buntītēm tējas pietiks.

Ļaunā ragana: Negribu, negribu, negribu! (spārda visu pa gaisu)

Labā ragana: Kušš…Nemodini mammu.

Ļaunā ragana: Viņai ir ciešs miegs. Gan neko nedzirdēs.

Labā ragana: Ak.., māsiņ….

Ienāk raganu mamma. Ļaunā ragana ieraugot mammu izrauj māsai no rokām tēju buntīti un aukliņu, izliekas, ka sien tējas.

Mamma: Meitenes, kas šeit notiek? Kāpēc dzirdu, ka kāda no jums kliedz? Continue reading